Portugālē ēkas bieži ir nobružātas, bet tas tām tikai piedod šarmu.
Atgriežoties vakarā Fuzetā, nolēmām saulrietā iebraukt nelielā dabas parkā kalnā. Ko neņēmu vērā — to, ka braucam ar busiņu, nevis manu mīļo velosipēdu. Pa šauriem kalnu zemesceļiem pat ar vieglo auto stūrēt nav nekāds medus, kur nu vēl ar šo. Kamēr Ira, kura gandrīz vienmēr bija pie stūres, lauzās cauri krūmiem, cenšoties nesaskrāpēt sānus, es lūdzos sātanam, lai galā būtu, kur apgriezties. Citādi vispirms jau norautos tieši es, jo, kā jau paradis, biju ievedis komandu dabas biezokņos. Irai, starp citu, milzīgs paldies par neapmaksāto šofera darbu, jo tas reāli ir ļoti, ļoti smags darbs, kuru, sanāk, visi pārējie nedarīja.
Lai nu kā, iebrauciens biezoknī bija tā vērts. Ceļš mūs aizveda līdz drupām ar aku un kaut kādu irigācijas mehānismu. Pēdējais acīmredzot bija paredzēts citrusaugļu dārzam, kas tur joprojām aug lielā vairumā, lai arī nu jau bez cilvēka iejaukšanās. Mandarīni un apelsīni smaržoja un vilināja sevi nobaudīt: pirmais auglis izrādījās skābs, un es jau paspēju padomāt, ka tie ir mežeņi. Bet nekā! Vēl pāris mēģinājumi aizveda pie augļiem ar apreibinošu garšas noti.
Ātri satumsa, bet mēs tomēr nenoturējāmies un pastaigājāmies apkārt. Turpat atradās upīte, ūdenskritums un tiltiņš uz otru pusi, kurš vairāk piestāvētu klubam "Sniegpulkstenīte", nekā parastam tūristu maršrutam. Kā izrādījās, tiltiņš veda uz otru krastu, kur pienāca lielisks asfalta ceļš, kuru mēs bijām nopūdelējuši. Nu kā — mēs. Es. Tomēr ar manu nemitīgi mega pretīgo pašsajūtu un miega trūkumu no visiem mūsu piedzīvojumiem sākumā, tas nemaz nav brīnums. Toties neliela adrenalīna deva atdzīvināja mūsu tripu, citādi busiņš, bērns un vazāšanās pa veikaliem reizēm aizņēma vairāk laika, nekā gribētos.
Tas nenozīmē, ka esmu tik ļoti neapmierināts un velti purpinu. Jebkurā kopīgā lietā, un vēl jo vairāk ceļojumā, vienoties nav nemaz tik vienkārši. Kad lietu sarežģī mazs bērns, dažādas gaumes un ieradumi, tad vispār ir vāks. Labi vismaz, ka vērtības mums ir diezgan līdzīgas. Apmēram diapazonā no diezgan reliģioza, bet pozitīviska (nekristīga) Vikas garīguma, caur frīgānismu, minimālu ietekmi uz vidi Anitai, nereliģiozām mistiskām jūtām un laicīgo budismu man, līdz utilitārismam, radikālai racionalitātei un mērenam kapitālismam Andrejam. Palīdzēja arī Andreja stresa noturība un Iras ļoti nekonfliktējošā daba. Viņai pat galda spēles, kurās jāspēlē vienam pret otru, nepatīk — lūk tā tik ir sociālistiskā rūdīšana!
Es arī esmu diezgan mierīgs cilvēks, kamēr nepiegriežas no miega trūkuma un sāpēm. Tad atcērtos ar iemeslu un bez. Šoreiz šķiet, ka neizdzēru tik daudz asiņu saviem biedriem, bet to jau, protams, viņiem labāk redzēt.
Protams, "lielajā" dzīvē, kuras sīks demo rullītis ir šis brauciens, viss ir daudz sapinušāk. Kā rāda mana dzīves pieredze, ļoti labi var būt nekonfliktējošam, par visu labo un pret visu slikto, bet vienlaikus tas tevi galīgi neglābs no tā, ka izdarīsi kaut ko sasodīti neētisku.
Jebkurā gadījumā viss tas ir īslaicīgi — visas tās peripetijas, drāmas un nelaimes. Kas tās nepavisam nepadara mazāk nežēlīgas un mokošas dalībniekiem. Manu draugu un paziņu dzīvē pēdējos mēnešos bijis kaut kā pārāk daudz elles. Es mēģināju atjaunot hronoloģiju, bet nojuku skaitā. Zinu tikai to, ka aptuveni tajās dienās, kad mēs braukājām pa Portugāles dienvidiem, nomira mans paziņa no Minskas, kurš jau pāris gadus dzīvoja ar svešu aknu. Viņam to pārstādīja tādēļ, ka slimnīcā inficēja ar C hepatītu. Viņa dzīve pēdējā gadā, spriežot pēc krāšņajiem aprakstiem, bija pati briesmīgākā, kādu vien iespējams iedomāties, nesajūkot prātā. Kad man ir pavisam neizturami, atceros viņu un saprotu, ka var jau vēl arī paciesties.
Uz šīs skumjās nots prezentēju jums dziesmu no beidzot iznākušā Amandas Palmeres jaunā albuma — "There Will Be No Intermission". Kompozīciju sauc "The Ride", un es to pirmo reizi izdzirdēju liela dzīvā koncerta beigās, kura translāciju pilnīgi nejauši atvēru YouTube divos naktī. Dziesma atkal ir par to pašu, ko bieži maļu savā galvā un postos — par visa esošā nepastāvību. Skrienu notikumiem pa priekšu, jo diskusijas par racionalismu un budismu notika vēlāk, taču manas smadzenes nav tāda Tjūringa mašīna kā Andrejam, tāpēc — kā sanāk, tā sanāk.
The Ride
Amanda Palmer
Everyone's too scared to open their eyes up
But everyone's too scared to close them
Everyone's frightened they don't know what's coming
But everyone's frightened of knowing
Everyone's reading the rules of engagement
And everyone's starting to doubt them
Everyone's reaching to put on a seatbelt
But this kind of ride comes without them
I want you to think of me sitting and singing beside you
I wish we could meet all the people behind us in line
The climb to the crest is less frightening with someone to clutch you
But isn't it nice when we're all afraid at the same time
And it's just a ride
It's just a ride
And you've got the choice to get off anytime that you like
It's just a ride
It's just a ride
The alternative is nothingness
We might as well give it a try
Everyone's terrified that they'll be justified by the collapse that will happen
Everyone's placing their bets just in case
The whole thing's a profound disappointment
Everyone's trying to stay on the side where the water's just boiling more slowly
Frogs in a pot, well that's one thing I've got
At least some of the frogs in here know me
I want you to think of me sitting and singing beside you
The chain pulls us up and we know that we're all gonna dive
The blur and the noise of the screaming can blind and distract you
But isn't it nice when we all can scream at the same time
And it's just a ride
It's just a ride
And you've got the choice to get off anytime that you like
It's just a ride
It's just a ride
The alternative's nothingness
Might as well give it a try
And as we all go down
And as we all go round
And as we pitch from side to side
Everything is gonna be alright
Everyone's getting real scared to come out because coming out's going down badly
Feel the city breaking and everybody's shaking
And I just want someone to hold me
Some are too scared to let go of their children
And some are too scared now to have them
Suicide, homicide, genocide, man, that's a fuck-ton of sides you can choose from
I want you to think of me sitting and singing beside you
I wish we could meet all the people who got left behind
The ride is so loud it can make you think nobody's listening
But isn't it nice when we all can cry at the same time
And it's just a ride
It's just a ride
And you've got the choice to get off anytime that you like
It's just a ride
It's just a ride
The alternative's nothingness
Might as well give it a try
And as we all go down
And as we all go round
And as we switch from side to side
Everything is gonna be just fine
Everyone you love is gonna die
Hopefully, this song will come remind you
That's it's just a ride
It's just a ride
From the sister you miss
To the father you don't want to write
It's just a ride
It's just a ride
From the lover you loved to the one that you're frightened to find
It's just a ride
It's just a ride
From the baby you lost to the one that you're growing inside
Come out darling
And don't you cry
It's just a ride
Songwriters: Amanda Palmer
The Ride lyrics © Kobalt Music Publishing Ltd.